Apkaunotais
Šis sludinajums adresēts tam virietim, vardā R. . . . , no Lielvardes. Vai Tev mute aizsala, vai pirksti sasala, vai atkal izslēdzās telefons vai smadzenes? Ko tad naci pie manis un manam olam un daikta? Kāda Tev nozīme kads ir otrs, kā dzīvo. Gana Tu par mani uzzināji? Visu pietiekami noskaidroji? Vai es Tev ko prasiju Tev par sevi stastit, kapec man visu prasiji? Galu gala es Tev tukša vieta esmu. Tik nekaunigs esi, ka neproties atklati pateikt ka ir ka nav. Laba bija duša? Labu es Tev tēju iedevu? Ak cik pie manis labi bija, tacu Tevi apmierinat, redz, nespeju. Fui ! Labi sanaca iznirgaties par tapetēm, ja? Ak cik saldi tas bija, izsviest manu nummuru mēslainē, cilvēku par meslu pataisit, ja, ko?! Skaisti tā ir darīt? Likt otram stavvietu apmaksāt, ja ko? Tu tak pazudi ar galiem. Sāp man Tava rīcība! Sap mana sirds. Patīk, ja ka otram Tevis dēļ sāp, ja? Nevajag domat, ka otrs Tev ļaunu vēl, nevajag viņu par briesmoni pataisit! Sap mana sirds, kad Ta izrikojies ar mani, jauki bija, ja mana gulta gulēt? Ka var Tevi mīlēt? Es būšu Te tagad, vakar un vienmēr tā kā mēs bijam kopā. Ik uz soļa Tu atcerēsies mani, nekad vairs Tev labāk nebūs. . .