Stāsts no dzīves (43 года)

Bērnībā es vēl nesapratu vārdos, kas tas ir — tikai sajūta, kas krīt kā mīksts audums pār pirkstiem. Skapis čīkst, kad to atveru, un tur, starp ikdienas drēbēm, glabājas kaut kas noslēpumains. Svārku mala, viegla blūze… es uzvelku un paskatos spogulī — un sajūtu mieru, nevis citādību.

Mana pirmā saskare ar pasaules smīnu bija nesaprātīga un nežēlīga. Kaimiņa puika pieskārās man, vēlējās smieties un pat novelkot man bikses. Tajā brīdī es sajutu kaut ko sarežģītu: ka mans ķermenis var būt kā rotaļlauks citiem, un tajā pašā laikā — es joprojām esmu tikai es, ar savām sajūtām un vēlmi būt citādākam. Tas bija brīdis, kas iemācīja klusēt, glabāt noslēpumu un saprast, ka pasaule reizēm nesaprot maigos stāstus, kas dzīvo cilvēkos.

Kad augšu, es atrodu savas slepenās telpas — zeķbikses, svārkus, kleitas. Tur es varu būt tikai es. Neviens cits, neviens smiekls, ne nevajadzīgs skats nevar pieskarties manai patiesībai. Tas ir mans dārzs, kurā es elpoju.

Vēlāk, dusmīgs vai noguris no slēpšanās, es ieeju veikalā. Gaisma ir spoža, krāsas dzīvīgas. Es paņemu sieviešu drēbes. Ne kā joku, ne izaicinājumam. Es tās uzvelku ar sakostiem zobiem un trīcošām rokām. Dusmas, vilšanās, aizkaitinājums — viss pārvēršas atvieglojumā. Tā nav vājība. Tā ir atzīšanās sev pašam: es esmu vesels un daudzslāņains.

Tagad es esmu tas, kurš esmu izgājis cauri klusumam, bailēm, smiekliem un patiesībai. Es zinu, ka šī daļa no manis nav kļūda. Tā ir mana maigā mala, mans slepenais dārzs, kurā varu ieiet un elpot. Mans stāsts turpinās — dziļāks, mīļāks un brīvāks.