Outdoors (30 aastat)

Staigājos pa Beberbeķu meža taku. Gaiss ir svaigs, apkārt tikai priedes un kluss vējš starp zariem.
Es eju lēni, ļaujot galvai iztīrīties no ikdienas trokšņa.

Tad es pamanu viņu.
Mazliet nostāk no takas, pie koka stāv vīrietis. It kā vienkārši atpūšas, balstoties pret stumbru.
Viņš paskatās manā virzienā. Mūsu skatieni uz brīdi sastopas. Tāds īss, bet ļoti saprotams mirklis.

Es turpinu iet, bet jūtu, kā starp mums parādās kaut kāda spriedze. Mežs ir kluss. Neviena cita nav.
Kad eju viņam garām, viņš viegli pasmaida. Tāds smaids, kas liek saprast, ka viņš arī jūt to pašu. Es apstājos pāris soļus tālāk, paskatos pār plecu. Viņš joprojām skatās.
"Viss kārtībā?" viņš mierīgi pajautā.
Es pieeju mazliet tuvāk un atbildu ar "Jā".
Attālums starp mums kļūst arvien mazāks. Vairs nav vajadzīgi gari teikumi. Pietiek ar skatieniem un klusumu starp kokiem.
Viņš pastiepj roku un uz brīdi pieskaras manam plecam. Tas ir vienkāršs pieskāriens, bet no tā pa visu ķermeni izskrien silta sajūta. Es neatraujos. Viņš ar otru roku biksēs sev masē, un caur pelēkajām sporta biksēm, ļoti labi sāk izspiesties viņa forma.

Mēs stāvam turpat meža vidū, ļoti tuvu viens otram, klausoties tikai vēju un savas elpas. Un tajā klusumā viss kļūst skaidrs bez vārdiem - mēs abi gribam vienu un to pašu.

Es notupjos un nopētnu cik skaisti ispiežas locekļa forma caur biksēm. Es velku tās uz leju...