vairis (40 aastat)

Iztēlojos, ka satiekas ar sievieti, teiksim viņas mājās.
Piezvanu pie durvīm, tās atver nopietna pārliecināta sieviete svārkos, bet ne mini, redzu, kā krūšturis nav uzvilkts.
Viņa ieaicina pie sevis iekšā. Liek atģērbties, un pati aiziet uz istabu. Es novēlu virsdrēbes un apavus, un dodos viņas virzienā.
Skatos, viņa ir apsēdusies divanā, gribu iet blakus, bet dzirdu dusmīgi balsi. . . Es gribu, lai esi kails manā priekšā.
Drusku samulsu, tad izģērbos. Tāds neveikls klusums brīdis.
Ko stāvi, atnes man dzērienu no ledusskapja, viņa jauki čukstēja.
Es neapmulstu, to izdaru , un pasniedzu viņai. Malciņu pārdzērusies, viņa uzvelk līdz ceļiem savus svārkus un saka. Laizi mani.
Jūtos neērti, jo mans loceklis ir piebriedis. . . Bet tik ļoti priecīgs es esmu.
Nometis uz ceļiem, un mana galvā pazūd starp kājām.
Brīdi vēlāk viņa saka, lai aptajos, jo gribot pačurāt. Bet tur neiet viena, bet kopā ar mani. Kamēr to dara, viņa liek man pašam sev masēt locekļi, savā priekšā. . . Es beidzu, apšļakstot viņas ceļi. Ar toletes papīru tā noslauka šāvienu. Un demonstratīvi liek saprast, ka tualetes papīrs beidzies, un man viņa būs ar sevu mēlīti jātīra. . .
Tā rodas mūsu draudzība!